Jurgaiču ciems, Meškuiču seņūnija, Šauļu rajons
Koordinātas:
WGS84
56° 0′ 55″ N, 23° 25′ 0″ E
56.015278, 23.416667
UTM
34V 650646 6210415

www.kyziukalnas.lt
Krustu kalns - tas ir vēstures un arhitektūras piemineklis, unikāls tautas māksla ansamblis. Tas pievelk cilvēkus, visus ticīgos ar savu rāmumu, garīgumu, autentisku un sakrālu esību. Iegarens, nedaudz līdzīgs sedliem, pilskalns atrodas līdzenumā, to apliec Kulpes upīte un tās bezvārda pietekas ieleja. Pats kalns ir izveidots uz Jurgaiču - Domantu pilskalna ar blakus bijušo senatnes apdzīvojamo vietu, datējamu XIII-XIV gs. Par sakrālu vietu tas kļuva XIX gs. Stāstāms, ka pirmos krustus šeit uzstādīja 1831. g. sacelšanās kritušo nemiernieku tuvinieki, kuriem cara valdība neļāva pienācīgi pagodināt viņu radinieku kapus. Tādi krusti vēl pavairojās pēc 1863. g. sacelšanās. Tajā laikā sāka izveidoties savdabīgas šā kalna apmeklēšanas un krustu uzlikšanas tradīcijas. Krustu kalns kļuva par solījumu darīšanas vietu. Cita versija apgalvo, ka daudz krustu uzradās pēc XIX gs. septītajā desmitā pilskalnā parādījušās Vissvētākās Jaunavas Marijas ar zīdaini Jēzu - viņa arī pamudinājusi cilvēkus šajā vietā likt krustus. 1850. g. bija septiņpadsmit krustu, 1895- 1898 g. kalnā to jau stāvēja simts astoņdesmit, 1938. g. - vairāk par četriem simtiem. Krustu skaits strauji palielinājās un padomju okupācijas laikā - 1960. g. tikai lielāko krustu bija gandrīz divarpus tūkstošu. XX gs. sākumā Krustu kalns bija jau plaši zināms. To bagātīgi apmeklēja cilvēki, notika dievlūgšanas, grēku atlaidas. Padomju varai kalns un šeit esošie krusti prieku neradīja. Tā sākās „iznīcināšanas" laikposms, turpinājies gandrīz divdesmit gadus. 1958. g. Krustu kalnā Meškuiču kolhozs sāka rakt granti. 1961. g. kalnā jau darbojās buldozeri, koka krusti bija sabojāti, sadedzināti, metāla - izvesti uz metāllūžņiem, akmens un betona - sadauzīti, aprakti vai noslīcināti Kulpes upītē. Katru gadu bija iznīcināms pa puses tūkstoša krustu apgalvojot, ka graujami it kā krusti „bez mākslinieciskās vērtības". Vēlāk bija izsludināmas cūku mēra un trakumsērgas „epidēmijas", aizliedzošas iebraukt teritorijā, ceļu uz kalnu sargājusi milicija. Pagājušā gadsimta astotā gadu desmita beigās bija gribēts aizsprostot par kanalizācijas notekgrāvi pārvērsto Kulpes upi un applūdināt kalnu. Taču naktīs kalnā pastāvīgi izdīguši jauni krusti, un pēc ikvienas graušanas (bet to bijušas četras) Krustu kalns arvien atdzima. 1988. g. papūta svaigi atdzimšanas vēji - Krustu kalns kļuva ne tikai Lietuvas, bet arī visas pasaules savdabība. Pašlaik šeit saskaitāmi pāri par simts tūkstošiem visdažādāko krustu, kapliču stabu, svēto statujiņu un attēlu, ar uz tiem sakarinātiem rožukroņiem. Krustu kalnā 1993. g. 7. septembrī viesojās pāvests Jānis Pauls II. Šeit viņš upurēja svētās Mišas, kuru laikā lūdzās par Lietuvas ticības mocekļiem un visu kristīgo Eiropu. Šeit Lietuva ar Kristus pēcteča lūpām bija nosaukta par „Krustu valsti". Par Krustu kalnu Svētais Tēvs vēlāk runāja kā par „īpašu pasaules vietu, kurā sakopojas visas pašreizēja gadsimta mokas un sāpes, kurā spīd augšāmcelšanās cerība". Gatavojoties Sv. Tēva apustuļa ceļojumam, 1993. g. pretī Krustu kalnam uzbūvēta kapliča, kurā Jānis Pauls II upurēja Sv. Mišas - tajās piedalījās 100 tūkstoši dievlūdzēju. Līdz šim pēdējā jūlija nedēļas nogalē šeit notiek Krustu kalna grēku atlaidas. 2006. g. 4. augustā ielikts Krustu kalna teritorijas rekonstrukcijas stūrakmens.